„Pelējuma” problēma radās Vācijā pēc masu sienu siltināšanas un logu hermetizācijas (tā taupīgie vācieši gribēja ieekonomēt siltumu). Sliktas ventilācijas dēļ telpās sāka ik dienu uzkrāties no 8 līdz 15 litru mitruma (viens no iemesliem – vāciešu tīrība, kuri bieži izmanto vannu un dušu).
Maķedonijas Aleksandrs koka aizsardzībai no pelējuma ar speciālu rīkojumu lika piesūcināt ar olīveļļu pašas svarīgākās tiltu (pāļu) un apšuvumu koka detaļas un kuģu karkasus.
Ceļot šķirstu, Noa apstrādāja to ar sveķi no iekšpuses un ārpuses.
Senajā Ķīnā koku izmērcēja vārītas sāls ūdens šķīdumā.
Zviedrijā pastāv normatīvs: viens kubikmetrs istabas gaisa nevar saturēt vairāk nekā 174 pelējuma sēnītes aktīvo mikrošūnu koloniju veidojošās vienības (krievu mikrobiologu veiktie pētījumi deva rezultātu, kas 3-6 reizes pārsniedza norādīto ciparu).
Pirmo reizi sēnīte Stachybotrys atra, kura vairākus gadus pievērsa zinātnieku uzmanību un kurai tiek piesaistīts dažu zīdaiņu nāve Ohaio, izsēta no septiņgadīga puikas plaušām. Šis pelējums, ir viens no tūkstošiem eksistējošo dabā sēnītēm, var izraisīt nopietnas problēmas ar veselību, ja tas parādās mājās. Dzīvojamo telpu iekšpusē tas pārvēršas par bīstamu ienaidnieku cilvēka organismam, it īpaši tas kaitē zīdaiņiem un bērniem. Sēnīte Stachybotrys atra (stahibotris atra) izdala indīgas sporas, kuras viegli ieelpojas. Atklātā gaisā tās salīdzinoši ātri iet bojā, bet mitrā, slikti vēdināmā telpā, uz apkures caurulēm vai celulozes segumiem pelējums vairojās ļoti ātri. Mājā, kur vēlāk tika konstatēta sēnīte, bērniem bija migrēna, klepus, asarojošas acis un pastāvīgs nogurums, tas lika tiem bieži vērsties pēc pediatra palīdzības. Māte saslima ar hormonatkarīgo bronhiālo astmu. Nevienu no ģimenes locekļiem nepārbaudīja uz sēnīti, savukārt Skotijas kollijs Rokkijs, kurš sirga ar vemšanu un diareju, tika pārbaudīts. Tam tika konstatēta sēnīte, kura iemitinājās kuņģa-zarnu traktā. Vēlāk universitātes Case Western Reserve zinātnieks atklāja sakarību starp Stachybotrys atra un neparasto zīdaiņu mirstības līmeni no plaušu asiņošanas. 10 zīdaiņi, kuri nomira šī iemesla dēļ, dzīvoja sliktās, ūdens bojātās mājās Klīvlendā, pietam, visas mājas bija koncentrētas vienā teritorijā. Kopš tā laika ASV notika 160 šādu reģistrētu gadījumu.
Vēstures bibliotēka Staten Island, Ņujorkā, tika slēgta pēc toksiskas sēnītes sporu konstatēšanas, kuras izplatījās no fundamenta. Tāpat bija slēgta bankaManitobā un vairākas skolas Sietlā.
Personu nāves cēlonis, kuri atvēra Ēģiptes faraonu kapenes, bija dzeltenais pelējums, kurš izdala aflatoksīnu. Aflotoksīns izraisa smagu pneimoniju un aknu vēzi.
Āfrikas Bantu tautas apzināti uzglabā produktus tādā veidā, lai tie garšas dēļ nokātos ar pelējumu. Šī tauta vairāk nekā citas cieš no aknu vēža un mirst, nenodzīvojot pat līdz 40 gadiem.
Indijā ir ideāli apstākļi pelējuma attīstībai. Aknu ciroze bērniem, kuri tiek baroti ar dzelteno rīsu, ir ierasta lieta. Viss rīss ir inficēts ar aflatoksīnu.
Senajos krievu laikos māju, kura bija inficēta ar balto mājas sēnīti, nekavējoties nodedzināja, lai nepieļautu blakus māju inficēšanos.
Amerikāņu zinātnieki no Ņujorkas štata Kornelas Universitātes ieinteresējās ar neizskaidrojamiem ārstu, medmāsu un slimnīcas apmeklētāju saslimšanas ar plaušu aspergilozi gadījumiem. To, ka slimību izraisīja pelējums, šaubu nebija. Bet sākuma domāja, ka to avots – ventilācijas sistēmas. Pēc ilgas pētīšanas tika noteikts, ka sēnīte „uzbrūk” cilvēkiem no apģērba. Pelējuma mitināšanai vairāk piemērots irkokvilnas audums.
Ķīnas Terakotas armija – vienu no pašiem nozīmīgākajiem XX gadsimta arheoloģiskiem atklājumiem – apdraud pelējums. Akmens armiju atklāja nejauši 1976. gadā zemnieki uz lauka, netālu no senās Ķīnas pilsētas Ciņ. Pēc divu gadu izrakumiem arheologi konstatēja, ka jātnieku statujas ir tieši 7 tūkstoši. Tika konstatēts, ka 1400 no 7000 statujām ir skartas ar dažāda veida pelējumu, un nepieciešama steidzama rīcība, lai tās netiktu sagrautas.
1997. gadā amerikāņu astronauts Maikls Fouls, kurš viesojās orbītā stacijā „Mir”, apgalvoja, ka iekšā ož pēc sēnītēm un mitruma. Stacijas sienas daudzās vietās ir noklātas ar daudzkrāsainu pelējumu, un, ka sēnīšu sporu dēļ, asaro acis un niez āda. Tikai nesen Krievijas zinātnieki no Medicīnas un bioloģisko problēmu institūta apstiprināja šo informāciju. Izrādās, mūsu kosmonauti un virszemes zinātnieki bez Foula zināja par pelējumu. Mēģināja ar to cīnīties ar speciāla pretsēnīšu krēma palīdzību, bet bez īpašiem panākumiem. Sēnītes bojāja plastmasu, metālu un pat stiklu – gandrīz neizgrauza cauri iluminatoram. Pēc Aleksandra Viktorova viedokļa, sanitārā-ķīmiskā un mikrobioloģiskās drošības nodaļas vadītāja, pelējums kļūst par īpaši rijīgu, reaģējot uz saules aktivitāti. Nav brīnums, ka eksistē versija, kurā pelējums ir galvenais vaininieks stacijas „Mir” bojājumos, tajā skaitā bojājumos, kas saistīti ar borta datoru. Pēdējā laikā situācija varēja saasināties katastrofāli, un pelējums apauga tiktāl, ka stacijas tālākā ekspluatācija apdzīvojamā režīmā tika izslēgta. Iespējams, ka tieši sakāve cīņā ar sēnītēm arī piespieda nogremdēt staciju „Mir”.
“Es veicu daudzus izmēģinājumus. Un tagad esmu pārliecināts: alu, vīnu un pienu bojā acīm neredzami radījumi – mikrobi … tie arī izraisa bojāšanas procesu, kurš noved pie produktu bojājumiem”, – 1857. gadā 3. septembrī dabas zinātnieku biedrībā paziņoja, tajā laikā vēl maz pazīstams zinātnieks Lui Paster (pasterizācijas izgudrotājs).
