Pelējums

Pilsētu iedzīvotāji savos dzīvokļos pavada 50-70% sava laika, bet kopumā slēgtās telpās, ieskaitot darba vietas līdz 80-90% sava laika. Pa šo laiku cauri elpceļiem filtrējas telpās esošais gaiss un ja tajā ir neliels daudzums mikroorganismu, tie nosēžas uz plaušām (savukārt pelējuma šūnas spēj dziļi iekļūt plaušas audos), izraisot dažādas kaites. Ārzemju literatūrā tādiem apstākļiem ir piešķirts nosaukums “Sick building syndrome” („Slēgtās telpas patogēnā iedarbība”).    

Ne vienmēr pelējuma vairošanās ir pavadīta ar tās saredzamo augšanu, bet jebkurā gadījumā inficētais materiāls kļūst par pelējuma sporu avotu, tāpēc par pirmo pelējuma piesārņojumu liecinošu pazīmi kļūst to sporu parādīšanās gaisā.

badrum_mogelTāpat kā radiācija vai smagie metāli iedarbojas neredzamā veidā, tāpat arī pelējums iedarbojas uz cilvēku, viņa veselību un mājokli. Par pašu indīgāko tiek uzskatīts pelējums dzeltenā krāsā, kurš izdala spēcīgāko aflatoksīnu. Dzeltenais pelējums skar pārtikas produktus (visvairāk pakļauti ir aknas izstrādājumi, zivs, piens, rīsi, zemes rieksti).

Atverot burku ar vecmāmiņas zemeņu ievārījumu, mēs bieži vien redzam augšpusē lielu pelējuma kārtu. Galvā uzreiz parādās domas par penicilīnu un kaut ko tamlīdzīgu, neveselīgu. Bet īstenībā šis „nekaitīgais” pelējums – īsta inde, kas var uzkrāties organismā un novest pie aknu vēža.

Pelējums, kuru izmanto ražojot elites šķirnes sieru un vīnu, tiek gatavots speciāli. Produktus ietekmējošam pelējumam nav ar to nekā kopīga. Vairāk nekā 100 toksisku savienojumu, kurus zinātnieki ir atklājuši pelējumā un ar pelējumu noklātos produktos, ļoti ilgu laika periodu var neparādīt savu klātbūtni organismā. Bet dažus desmitus gadus vēlāk tieši tas var izraisīt ātru vēža audzēja attīstību. Diemžēl siltumapstrāde nekādā veidā neietekmē šos toksīnus, tāpēc produktus ar pelējumu (vai tas būtu ievārījums, maize, dārzeņi, augļi vai rieksti) nepieciešams nekavējoties izmest ārā.

Saskaroties ar pelējumu mājās, Jūs esat optimisma pilni un pārliecināti par sevi. Pārliecība par ātru un vienkāršu uzvaru cīņā ar pelējumu izzūd uzreiz. Svaigs remonts, kas ir veikts ar pašiem kvalitatīvajiem apdares materiāliem, kļūst par nulles vērtu jau pēc pus gada. Jūsu priekšā uzrodas virkne jautājumu, kuri ir pieminēti augstāk, un Jūs saprotat, ka vienkārši nezināt atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem.

[accordion] [pane title=”KAS IR PELĒJUMS?“]

Pelējums (pelējuma sēnītes) – dzīvās dabas īpaša valsts.

Šīs valsts pārstāvjiem ir līdzība un atšķirība kā ar baktērijām un augiem, tā arī ar dzīvniekiem. Tāpat kā augi, sēnītes iesūc sevī barības vielas ar visu savu virsmu, nevis norij tos, kā dzīvnieki. Tomēr atšķirībā no augiem sēnītes nevar izmantot saules enerģiju, baroties ar ogļskābo gāzi no gaisa un sintezēt vielas organiskās molekulas no ogļskābās gāzes, bet izmanto, tāpat kā dzīvnieki, gatavās organiskās vielas dažādu augu veidā un dzīvnieku paliekas. Līdzīgi kā baktērijām, sēnītēm ir šūnveida struktūra. Taču, ja baktērijas šūnā mēs neatradīsim kodolu, tad sēnītes šūnai var būt viens vai pat vairāki kodoli. Sēnītēm ir raksturīgas augu īpašības – nekustīgums, galotnes augšanas, šūnu sienas u.c., kā arī dzīvnieku pazīmes – apmaiņas tips, hitīns, urīnviela u.c. Salīdzinoši ar augiem, kuri ražo organisko matēriju no ogļskābās gāzes un minerālvielām, pelējums kopā ar baktērijām un dažiem vienkāršiem to sagrauj, izdalot atmosfērā ogļskābo gāzi, gaistošas vielas, ēteriskās eļļas un minerālvielas.

Pelējuma sēnītes pieder pie oomicetes klases, somaiņu un nepilnīgas sēnīšu klases.

Pelējums – sēnītes sarunvalodas nosaukums. Varbūt appelējuma sēnīte (aug uz akmens, betona, krāsas), zilējuma sēnīte (aug koka audos), puves sēnīte (baktēriju, balts, brūnā puve, kura aug uz koksnes), rauga sēnīte (uz pārtikas produktiem). Pelējuma sēnītes ir izplatītas praktiski visur. Tās atrodamas kā cilvēka mājoklī, tā arī ārējā vidē.

Pelējums un tās sporas ar citiem mikroorganismiem (vīrusiem, baktērijām) atrodamas jebkuras telpas gaisā, kā atsevišķu, sīku daļiņu veidā (pelējuma sporas parasti ir 2 – 8 mkm, baktērijas parasti 0.5 – 1.5 mkm), tā arī dažādu izmēra agregātu veidā, kā arī kā citu putekļaino daļiņu mikroskopiskie pievienojumi. Gan ārā, gan telpās pastāv sezonālās pārmaiņas attiecībā uz sporu daudzumu vai citu pelējumu daļiņām. Dažas sēnītes veido sporas visu gadu, piemēram, Penicillium, citas, augu parazitējošas – pavasarī, vasarā un rudenī – Cladosporium, Alternaria.

[/pane] [pane title=”PELĒJUMA VEIDI?“]

Virsmas zilējums, zaļojums, sienu lobīšanās, spuras, vai augošā „bārda”, melnie punkti uz grieztiem liecina par pelējuma klātbūtni. Dažreiz pelējumam ir plēves veida izskats, garoza vai irdens, pulverveidīgs aplikums uz bojātiem pārtikas produktiem, satrūdējušām lapām vai uz sapuvušas koksnes.

Pelējuma sēnīšu kolonijām ir dažādas krāsas, piemēram, Alternaria un Aspergillus – melna vai brūna, Penicillium – gaiši zilas vai zaļas. Pelējums var būt pelēkā, dzeltenā un sarkanā krāsā.

Kaukāzā ir labi zināma ala konglomerātos – Fanagorijas (1470 m garumā). Tur tika atrasts fluorescences pelējums. Fluorescence bija tik spēcīga, ka attālumā 0.5m varēja izšķirt sejas kontūras.

Pamanīt koksnes inficēšanos ar pelējumu nav īpaši sarežģīti: tumšie plankumi, pelēcīgs aplikums, mitrs koks. Sēnītēm raksturīgas pazīmes ir koksnes mešanās un tā krunkošanās.

Kas attiecas uz puves krāsu, tad tā mēdz būt sarkana, balta, pelēka, dzeltena vai zaļa.

Sarkanās krāsas puve inficē skujkokus, baltā un dzeltenā – ozolu un bērzu, zaļa – ozolkoka mucas, sijas un pagrabu pārsegumus.

Sausai puvei uz koka piemīt pelēka krāsa un tā veido pūkainu, vatei līdzīgu masu; dažreiz šī sēnīte atgādina gludas, pelēkas lapas ar citrona krāsas un ceriņa krāsas laukumiem. Uz lapu virsmām bieži var novērot ūdens pilienus. Sausās puves katras sporas izmērs ir 0.01 mm (nepieciešams ap 20 miljardu šo veidojumu, lai nosegtu 1 m2 laukumu). Inficētais koks kļūst brūns un noklājas ar plaisām gar audiem un tiem šķērsām.

Mitrā puve atgādina plānas virves vai tumšās krāsas svēdrojumu. Dažviet (piemēram, aiz grīdlīstēm) tai raksturīgs pelēku lapu izskats. Atsevišķos gadījumos puve izskatās kā dzeltenīga vai tumši brūngana ādiņa. Inficētais koks paliek tumšs, parādās plaisas.

[/pane] [pane title=”PELĒJUMA RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBAS APSTĀKĻI“]

Pelējums izplatās gaisā mikroskopisku sporu veidā. Nokļūstot uz mitru virsmu, tā saasnojas ar smalkākajiem pavedieniem (micēlijs).

Tiek uzskatīts, ka pelējuma rašanās un augšanai ideālie apstākļi ir temperatūra +20 0С un relatīvais gaisa mitrums – augstāks par 95%. Nepietiekoša gaisa apmaiņa uztur sēnīšu augšanu, turklāt pelējumam ļoti patīk netīrumi. Jo netīrāks ir mājoklis, jo vairāk baktēriju, un jo vairāk ir baktēriju, jo vairāk ir sēnīšu.

Pelējums aktīvi vairojas istabas temperatūras paaugstināta mitruma apstākļos un neefektīvas ventilācijas apstākļos uz dažādiem materiāliem un virsmām, kuri tiek izmantoti telpās, iekaitot betonu, apmetumu, koksni, plastikātu, gumiju, linoleja auduma pamatus, krāsotas virsmas, paklāja segumus, grāmatas u.c.

Labvēlīgi apstākļi pelējumu attīstībai veidojas arī puķupodos. Mikrosporas (pelējuma sporu izmērs – no 2 līdz 8 mkm) var pacelties no mitriem pagrabiem izmantojot ventilāciju. Visbiežāk pelējums sastopams ir rudenī, jo tas ir saistīts ar augāju sadalīšanos procesu.

Par mitrumu

Pelējumam un sēnītei ļoti patīk mitrums. Diemžēl visi materiāli, kuri ir mums apkārt, mazāk vai vairāk satur mitrumu. Akmens un betona fasādēs mitrums veidojas kondensācijas rezultātā, tas nosēžas uz sienu virsmām sīku pilienu viedā. Kondensāts var rasties gada aukstajā laikā nepietiekama sienu biezuma dēļ. Vannas istabās (nerunājot jau par pirtīm un saunām) kondensāts – parasta parādība – virsmu temperatūru un tām pieguļošā gaisa atšķirības rezultāts. Arī lietus labvēlīgi ietekmē pelējuma augšanu. Mitrums nokļūst caur ēku porām, atvērumiem, plaisām vai nehermētiskām šuvēm. Gruntsūdeņiem un nogulumu ūdeņiem ir slikta īpašība absorbēties ēku cokolos vai sienās. Pelējuma parādīšanās uz neaizsargātiem materiāliem šajā gadījumā ir neizbēgama. Konstruktīvais mitrums sākumā ir jaunajās konstrukcijās un var uzkrāties vēl celtniecības materiālu ražošanas stadijā, kā arī paša celtniecības procesa laikā. Mitruma uzkrāšanās ir iespējama arī telpas nenobalansēta gaisa apmaiņas dēļ. Vēl viens mitruma rašanās iemesls – noplūdes no kaimiņiem augšstāvā (no vecā jumta) vai veco apkures, ūdens apgādes vai kanalizācijas sistēmu dēļ. Sēnīšu daudzumu ietekmē dažādas telpu iekšējās vides variācijas. Paaugstināts mitrums vai ūdens noplūde no krāniem nodrošina vidi dažāda veida pelējuma augšanai.

Par temperatūru

Pelējums diezgan labi jūtās pie negatīvās temperatūras. Pelējums tāpat kā koki ziemā, „nedzīvo aktīvo dzīvi” (neveidojas sporas, kaut arī pastāv izņēmumi), bet arī nemirst. Temperatūrai paaugstinoties, pelējums atkal sāk veidot sporas. Augsta temperatūra spēj nogalināt pelējumu, taču, lai nogalinātu dažus palējuma veidus, nepieciešama 1-2 stundu laikā temperatūras +100 0C ietekme.

Par koksni

Pelējums – koksnes ļaunākais ienaidnieks. Koksne, kura žūst dabīgā ceļā, laika gaitā ir pakļauta sapūšanas briesmām. Tai draud arī sēnītes un baktērijas.

Sēnīšu un baktēriju sporas var nokļūt uz koksni vēl mežā vai transportēšanas laikā. Tām jānokļūst tikai labvēlīgos apstākļos, lai uzsāktu vairošanās procesu. Iedomājaties šādu izplatītu situāciju – celtniecības materiāli ir nopirkti pavasarī (tas nozīmē „ziemas mežs”, kurš tiek uzskatīts par veselu), bet tiek izmantoti tikai vasaras otrajā pusē. Glabāšanas periodā koksni sakrauj kaudzē un nosedz ar polietilēnu, ietinot to, cik vien cieši iespējams. It kā liekas viss pareizi. Taču netika ņemts vērā viens – siltumnīcas efekts. Un šis efekts – ideālie apstākļi pelējumam. Tā pati koksne būtu vesela, ja kaudzi apsegtu ar kaut ko pret lietu no augšas, un, pateicoties atvērtajiem sāniem, tā vedinātos.

Analoģiskās parādības var būt arī gatavajās būvēs. Pelējuma un zilējuma sēnītes, pamatā, bojā ārējo izskatu, kā arī liecina par koksnes mitrumu. Ļaunākie koksnes ienaidnieki ir micēlijs, tas saārda audus un izraisa koksnes mīkstumu, kas rada būtisku kaitējumu nesošām konstrukcijām. Pelējums un zilējums nepasliktina koksnes izturību, bet puve grauj koku un ar laiku padara to par nederīgu lietošanai (inficējot arī blakus dēļus un brusas). Koka mājas neiet bojā vecuma dēļ: koks ir pietiekoši ilgmūžīgs, lai kalpotu gadsimtiem, bet piemērotos apstākļos, saglabājas gadu tūkstošiem ilgi. Tas viss ir tā dēļ, ka koks ir slims… ar mājas sēnīti. Zilējums vienkārši izkļūst cauri parastām lakām un krāsām, ar kurām koks ir noklāts. Zilējums notiek augsta gaisa mitruma līmeņa apstākļos un temperatūras +10-250С apstākļos.

Arī apkārtējā gaisa nelabvēlīgums ietekmē zilējuma attīstību. Pats zilējums nemaina koksnes mehāniskās īpašības, bet ir priekštecis puvumam, un tā klātbūtne liecina par materiāla paaugstinātu mitrumu.

Baktērijas puve iznīcina koksnes šūnas no iekšpuses un izraisa celulozes sadalīšanos. Koks paliek tumšāks un pelēcīgāks. Baltā puve izraisa celulozes un lignīna sadalīšanos – organiskā polimēra savienojuma, kurš atrodas lakstaugu šūnu membrānās un kurš izraisa to pārkoksnēšanos (lakstaugu koksne satur 20-30% lignīna, skujkoku koksne – līdz 50%).

Brūnā puve „saskalda” celulozi, kas izraisa koksnes sašķelšanos. Koka daļa, kura ir inficēta ar šādu puvi, kļūst brūngana. Mitrā puve vairāk ir raksturīga mājām ar paaugstinātu mitruma līmeni, sausā puve parādās mitrās vietās, bet pēc tam var pāriet uz sausu koku, ķieģeli vai apmetumu. Kokam paliekot tumšākam, tas vēl neliecina par viņa slimību. Jebkurš neapstrādāts dēlis svaigā gaisā maina krāsu. Tas ir savā veidā dabiska oksidācija.

Mājas sēnītes parādīšanos pamanīt nav grūti: uz sienu baļķiem, grīdas dēļiem, sienu apmetuma, sākumā veido balto pūku vai līdzīgu vatei balto pavedienu sakopojumu.  Pēc tam parādās dzeltena, rozā un ceriņkrāsas nokrāsa. Koks paliek tumšs, saplaisājas un sairst. Sēnīte aug katastrofāli ātri, īpaši būvēs no mīksta koka; priedes un ozola koksnes bojājumam ar mājas sēnīti ir pakļauti mazāk.

Ja mājas sēnīti savlaicīgi neiznīcināt, tad 6-8 mēnešu laikā tā var „izēst” koksnei cauri. Viens no briesmīgākajiem koksnes ienaidniekiem – baltā mājas sēnīte. Tā sekmīgi maskējas zem parastā pelējuma. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kamēr sēnīte neparāda savu raksturu. Noteiktos apstākļos mēneša laikā tā ir spējīga „noēst” veselu ozolkoka grīdu 4 cm biezumā!

Koksne – „dzīvs” materiāls, mitrumu saturošs. Augošs koks uzņem ūdeni ar saknēm un stumbru. Zāģmateriālos un izstrādājumos no koka saglabājās augoša koka šūnu struktūra, un tāpēc dēlis absorbē ūdeni, pietam lielākoties ar šķērsplaknēm, nevis ar gareniskajām. Mitrums – tas ir tas, kas ir nepieciešams sēnītēm.

Neskaitot koksni, pelējums var destruktīvi ietekmēt praktiski jebkuru materiālu. Tas viegli bojā lakas un krāsas pārklājumus, saārda ķieģeli, cementu un betonu (betona plāksne, kura ir inficēta ar sēnīti, sadrūp burtiski pāris gadu laikā).

  [/pane] [/accordion]

Jebkurš materiāls, kuram nav biocīda aizsardzība, var būt sagrauts ar pelējumu.